Tu esi nakts

Tā aizrit vasara ar krītošu ābolu dunu

Un vēsais vējš tevi padara domīgi skumju.

Tavās acīs sārtie mākoņi laistās

Rietošās saules krāsās  tās vilinoši skaistas.

Tad kad satumsīs un zvaigznes apburs Tevi,

Tava satrauktā sirds mākoņratos trauks.

Starp lidmašīnu zibšņiem plašā tālē

Tā strauji trauksies, nekur jau neaizbrauks.

Pusnakts ēnas – tās Tavas māsas,

Tavos matos krītošs zvaigžņu spiets.

Pie Tavām kājām kā dūnu sega glaužas

Noslēpumains, nesatricināms miers.

Tu esi nakts, kas manās domās nāk,

Tu esi tā, kas mani uzrunā.

Tu esi dzirkstele, kas virmo gaisā un dziest,

Tu vienmēr tepat kaut kur blakus,

Projām negribas iet.