Pasaule krāsās

Tik daudz un reizē maz

Soļu kā lietus lāses.

Krīt āboli miklajā zālē,

Izdaiļo pasaules krāsas.

Tik skan un reizē klust

Soļi kā ģitāru balsis.

Mirdz zelta ābeles augļos,

Izdejo augusta valsi.

Patiesība slēpjas,

Virsotnes iekarot skrien,

Satiksimies rītdien,

Skat’ āboli rītausmā briest.

Tik saukt un klejot laikā,

Kad vārdi atmiņās brien.

Celties arvien augstāk,

Mākoņus krāsot arvien.

Brāļi un mīļās māsas

Ir labvēlības tēls –

Tās mirdzošās rasas lāses

Un ābeļziedu kvēls.

Un nemanot aizskrien dienas,

Pļavās jau nopļauts siens.

Ik stundu, ik minūti vienu

Dvēselē ienāk miers.

Tik daudz un reizē maz

Tavu soļu kā lietus lāses.

Slīd jūtas miklajā zālē,

Izdaiļo pasaules krāsas.

Tu esi nakts

Tā aizrit vasara ar krītošu ābolu dunu

Un vēsais vējš tevi padara domīgi skumju.

Tavās acīs sārtie mākoņi laistās

Rietošās saules krāsās  tās vilinoši skaistas.

Tad kad satumsīs un zvaigznes apburs Tevi,

Tava satrauktā sirds mākoņratos trauks.

Starp lidmašīnu zibšņiem plašā tālē

Tā strauji trauksies, nekur jau neaizbrauks.

Pusnakts ēnas – tās Tavas māsas,

Tavos matos krītošs zvaigžņu spiets.

Pie Tavām kājām kā dūnu sega glaužas

Noslēpumains, nesatricināms miers.

Tu esi nakts, kas manās domās nāk,

Tu esi tā, kas mani uzrunā.

Tu esi dzirkstele, kas virmo gaisā un dziest,

Tu vienmēr tepat kaut kur blakus,

Projām negribas iet.

Durvis aizveras

uzmanību, durvis aizveras..
tad seko visa šī neparastā dzīve,
salda, rūgta, notikumiem pildīta..

priecājies, gaismā rotājies..
jo neviens cits to nespēj labāk,
šī ir pieredze, kuru jāpiedzīvo..

nebaidies, stāsts turpināsies..
arī pēc tam, kad acis aizvērsies,
gars vienmēr ceļu mājup atradīs ..

LV (Lauris Valters)

Strūklaka

Ūdens šaltis pa gaisu nes,

Jūsmo visas meitenes.

Baltā miglā viss apkārt tīts,

Skats un smaids lāsēs ierakstīts.

Zaļajās lapotnēs saules stari

Pār parku vasaras svelmi nes.

No ikdienas ierastās frekvences

Norobežojas kārās dvēseles.

Nesteidzīgi stāvi caur parku klīst,

Uz soliņiem piesēst kāds gandarīts.

Un jautrā čalā šai vasarīgo krāsu skalā

Sajūtamies kā nebeidzamā gleznā senā.

Kur noslīd noslēpumaina ēna

Tavos vaigos karstos,

Un neizzūdošs šarms kaskādēs un mūros,

Uz Daugavu plūstošās straumes plūdos.

Skrejošo tramvaju skaņās

Un jautri spiedzošo laivotāju maņās

Vasara dodas pilsētai cauri,

Ieturēti krāšņi, cēli, ar gaumi.

Ūdens šaltis pa gaisu nes -

Šīs neaizmirstamās atveldzes.

Ik vienā skulptūrā, kokā un ziedā,

Vasara ienes dzīvesprieku.

Citas debesis

Mūzika.

Skaņa.

Vējš.

Pusnakts.

Tavi soļi –

It viss,

Kas skan,

Piešķir vasarai

Citas debesis.

Un tu lidinies

Pa mākoņiem.

„Tam jau vējš galvā”

Kaimiņi smej.

„Lai!” tu atbildi

Un smej vēl skaļāk,

Jo visa pasaule tev vaļā.

Un reizēm neapjaušam,

Cik laimīgi mēs esam

Un kas mums apkārt dej.

Jo tas, kas Dieva dots,

Kam dots un kam piedots,

Kas tiecas un kam izdodas,

Kas mirdz un kam atmirdz –

Netiek apvārdots.

Vārdu sakot, slava un gods,

Visgardāk smejas tas,

Kas smejas pēdējais.

Jaunības izjūtas

Līst zvaigžņu lietus šovakar.

Mirdzošā gubu krēslā

Sēd augusta vakara vēsma

Un izplūst sirdspukstu dvesmā.

Līst zvaigžņu lietus šovakar -

Puķziedu villaini plecos

Laima notrauc putekļus vecos

Un pār sārtajām parka debesīm

Vēl aizplīvo jaunības šaltīs.