Vakarblāzma

Vakarblāzmā debesis spīd,

Pelēki mākoņi pāri slīd.

Koku pazarēs putnu dziesmas

Noklust rietošās saules liesmās.

Attālas balsis pār ezeru skan,

Pār galotnēm izplēv liegā vējā.

Tu traucies viegli no kalna lejā –

Mēness atblāzma tavā sejā.

Plūst vilnis pēc viļņa

Un niedres čaukst.

Ar nesatricināmu mieru

Mani līdzi Tu sauc.

Priežu, egļu un bērzu stāvs

Paveras skatam nemaināms.

Un plašajā tālē vakars tumst,

Žilbinošas zvaigznes atnes mums.

Mākoņu logos tās nemanāmi gaist

Kā mūsu sirdis, kas satraukti kaist.

Un uzvirmo gaisā iekrātās vēlmes –

Vakarblāzmas un sirdspukstu spēles.

Ielu malās laternas skumst,

Naktstauriņu dejas demonstrē mums.

Māju logos drīz gunis tumst,

Pret rītu trauc nakts, gaismas strāvojums.

Par satikšanos (optimistisks stāsts par mums pašiem jeb kursiņš satiekas)

Mēs tikāmies vietā,

Kur latviskums tvirts,

Acis smaida un gavilē sirds -

Kā orhidejas viņas krāšņi mirdz!

Šīs stundas prieka, pārdomu, atmiņu,

Sajauca domas karuselī košā.

Un šī gaisotne nepiespiestā un drošā

Vedināt vedina mūs tikties no jauna.

Var mainīt vietu un un mainīsies viss,

Citāds būs pārdomu kokteilis.

Taču to garšu un smaržu, kas plūst,

Mums neatņemt, kā bijis viss būs.

Mēs dažādi esam, tikties bij’ lemts.

Daudz kopā darīts, radīts un lemts.

Šis augstskolas gadu dzīves posms

Valdzinošs, reizēm tik biedējošs.

Vienmēr paliks sirdī un sauks -

Erudītie skolotāji tikties brauks.

Ar jautrību mēlēs un novitāšu spēlēs

Ierauti dzīves paralēlēs.

Kur satiekas

Vietā, kur satiekas sirds un prāts,

Noslēpumains veidojas stāsts.

Kur Mūsa ar Mēmeli ūdeņus šķiļ

Un pilsdrupās saule ēnu vainagus vij.

Aiztrauc Tavi soļi pa jaunās pils trepēm

Un sajūsmas saucieni atbalsojas velvēs.

Senajos kamīnos, krāsnīs deg guns,

Hercoga dzīvesstāstu vēstī mums.

Gara acīm starp ļaudīm mēs klīstam,

Nokļūstam pieņemšanā īstā.

Kur Hercogs ar Kundzi un svītu sēd

Un izsmalcinātas pusdienas ēd.

Grezno tērpu  čaukstoņas švīksti,

Neatlaidīgo cīņu kareivju vaibsti

Gadsimtu griežos uzjundī gaisā,

Slēpjas grīdas flīzēs, sienas plaisās.

Līku loču gar Mēmeles krastu

Tu aiztrauc Vecpilsētas ārēs.

Kur rātslaukuma torņa zvanā

Klausies izjusti kā balsī manā.

Un seno ēku logu rūtīs

Aizzib tavs augums,

Sirds straujāk sit krūtīs,

Paverot pasaulei daili un spozmi.

Šī neparastā rīta rosme,

Atklājot senos un jaunos posmus,

Kur sajaucas laikmetu valdzinājums,

Pilsētas ēkas stāstu vēstī mums.

Iejaukta karu un varu jūklī

Pilsēta dzīvo gadsimtiem pāri.

Tās neatlaidības un spīta gars

Vietas, kur satiekas, valdzinājums. 

Nostaļģija pēc melnā

Zilganmelni padebeši

Starp tiem Melnā Dieve esi.

Melniem matiem plandot vējā,

Klīsti dārzā starp upeņu ejām.

Sēžu zem nojumes bērzu ēnā,

Veros kā strauja top deja lēnā.

Dzeltošās lapās griezies gaisā,

Plaiksnoša gaisma visapkārt raisās.

Izplēn karstums bungu ritmos,

Satraukti putni pār parku riņķo.

Un pat vēlams nedaudz baisuma

Atveldzes dejā ierauti gaistot.

Noti pa notij, ritmu pa ritmam

Izgaist baisais, skarbais piktums.

Un kad beidzot deja stājas,

Jau tālē aizdip tavas kājas.