Likteņlīnijas

Akmens bruģī iekalti vārdi,

Pagājušo gadsimtu sirdsdārdi.

Amfiteātrī spēlējas vējš,

Daugavas viļņus plosīt spējš.

Un senajās pilsdrupās

Likteņi vērpjas.

Noslēpumainās ēnas

Caur logailām veras.

Tur Daugava ar Pērsi tiekas,

Ļaujoties viļnu plūstošam priekam.

Sprīdi pa sprīdim, sieku pa siekam

Šim burvīgam skatam mēs piekalti tiekam.

Savādais klusums caur mūriem vandās

Ik solī, ik dabasskatā visapkārt plandās.

Un ļaužu ikdienas rūpēs nudien

Nesatricināms pulsē miers.

Plašo koku zaļumos

Un zeltaino rudzu tīrumos

Neredzamām saitēm sietas

Iekoptas vietējo dzīvesvietas.

Pa Blaumaņa takām daiļdārzā mīt,

Pagātnes vīzijas visapkārt ik brīdi.

Un nemanāmi tu tālāk slīdi

Caur parku kā ieskautā brīnuma sliedēs.

Šīs likteņlīnijas visapkārt vijas,

Attālinās un kopā mijas.

Kā pieturas punkti ik brīdi tās mirdz,

Aizved tevi, kur Latvijas sirds.

Likteņupe

Plūst lepni viļņi pret krastu

Loku pa lokam tik neparasti.

Un straume nenogurdama nes

Latvju dainas no pagātnes.

Ik raudāta rūgta asara,

Slīdošās tērcītēs vaid.

Staburaga smieklu vasara

Spītīgā plūdumā gail.

Šī zilganā josta dzīparu rotā

Pilsētām, pļavām, pakalniem, kokiem

Neaizmirstamā spozmē celta

Caur Latviju vijas saulstaru zeltā.

Ik līkumā graciozi čalo un smejas,

Stiprā vējā demonstrē viļņu dejas.

Smalkjūtīgi zīmē tiltu balstu līnijas

Un koķetē ar laternām vakaros dzīvīgi.

Krāšņajā plūdumā ļauj torņu gaiļiem dejot,

Lāsītes glezno Rīgas seju.

Krastmalā sadzied kopā ar vēju,

Atbalsu velvēs skandē pilsētas dzeju.

Melnacīte – tautas sargātāja,

Visus vieno un kopā sauc.

Daugav’s abas malas mūžam nesadalās.

Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu.

Krāslavas pusē sākas šis stāsts -

Mūžam mainīgs, nesatricināms.

Cerību, prieka un skumju mākts,

Daugavgrīvā jūrā ieaijāts.

Kur jūras viļņi to pasaulē nes

Ar glanci no mūsu dzimtenes.

Sargi!..../Spēka vārdi./ (Autore Sigita Sīle)

Sargi pats savu sētu,

Svešās -caurlūkodams.

Sargi pats savu spēku-

Sveša - nekārodams.

..

Sargi pats savu godu-

Sveša- netiekdamies.

Sargā savu valodiņu,

Svešās -iekļaudamies.

..

Sargi sentēvu padomiņu,

Sveši sargās -savējo. 

Sargi savu tikumiņu-

Svešs- tavu- nesargās.

..

Sargi pats savu dzīvi,

Sveša dzīves -neskatot..

Sargi savu dzīves ceļu-

Svešs ,lai pabrīnās.

S.Sīle.

Sargāsim viens otru tā,kā sargājam katrs pats sevi...

LAI IZDODĀS...    

Meitenei Līvu skvērā

Apsniguši mati Jums šovakar,
Smiekli skan puteņa jūrā.
Zudis vai pēdējais bojājums
Akmeņu mūrējumā?

Gaistošu smaidu Jums šovakar
Lūpas ver, bet tomēr tik dziļu...
Pazūd kur šķīdušais bojājums,
Apsniegot sniega vāliem.

Lirisku dziesmu radio spēlē,
Acis Jums pēc neprātībām tiecas.
Un sārtajās lūpās kvēl neizjusta vēlme
Vēl neesot gatavai
Topošajai jaunajai galaktikai,
Izsmiet visus sakrājušos smieklus.


Starojošas acis Jums šovakar,

Gaišas kā krītošais sniegs.

Vilina tornu gaiļos,

Jumtos un skursteņos stieg.

 

Un tā tas notiek arvien

Ar tiem, kas laimīgi nudien.

Debesīs ceļas, ieliņās klaudz

Kas neizjusts, nebijis, neatļauts.

 

Apsniguši mati Jums šovakar,
Smiekli skan puteņa jūrā.
Izzudis pēdējais bojājums
Akmeņu mūrējumā.

Latvijai veltītie dzejoļi tagad krājumā:

Lai jūtam- savu sapņu -piepildījumu robežas... (autore Sigita Sīle)

Lai jūtam robežu starp-VĒL un PIETIEK.

Lai saprotam,ka satraukums ir dzīvē lieks.

Ir savairojušies,tie,kas stādina,lai zūd prieks,

Tie veikli apstrādā ikvienu,lai piepildīt savus sapņus-tieksme zūd..

..

Lai svētām paši to,kas PLAUKST un ZEĻ.

Lai vairojam ,kas prieku,laimi mājās nes.

Lai smaidam tad,kad otram labi klājas,

Lai pašiem sevī-tikai SAVA sirdsbalss atbalsojas....

..

Lai jūtam robežu starp -VARU PATS ,un VAR CITI..

Lai noķeram to nieka mazo- apsūdzības mirkli.

Lai stiprinam sevi ,ar vārdiem-AMEN,PALDIES,PIEDOD,

Un ikvienu citu,kurš iet garām,vai nāk ciemos.

..

Lai jūtam robežu,kuru Dzīves Laiks mums licis.

Lai paspējam piepildīt to,kas plānots pašiem bijis.

Neviens nezin,cik katrs PATS tālu būs ticis,

Tad ,kad pieklauvēs pie durvīm -LAIKA VECĪTIS.

Reizēm nepietiek (autore Sigita Sīle)

Reizēm ir,ka nepietiek,

Ar zvaigžņu gaismu vien.

Reizēm ir ,ka nepietiek,

Ar saulstaru pieskārienu vien..

..

Reizēm ir ,ka nepietiek,

Ar vēja glāstu- matos.

Reizēm ir ,ka nepietiek,

Sirds pēc otras ,kad skatās.

...

Reizēm vajag paieties-

Pretī priekpilnam mirklim,

Reizēm nevajag apstāties-

Kad sajūsma jau pārņem...

..

Reizēm prasās atvērties-

Svešam,nezināmam,

Lai nepierastu slēpties,

Kad gaidāma Laimes atnākšana!

Mēs būsim tā, tikai tā (spēles ar dziesmu nosaukumiem)

Mēs būsim tā, Tikai tā

Trīs zvaigznes mazajām sirsniņām.

No četriem novadiem austi,

Vidū pašai dzīvībai,

Lai kas arī nenotiktu.

Tu esi  Latvija.

Ja tu man esi

Kā tanī senā dziesmā

Princesīte un ķiršu lietus,

Saule riet un mīlestība nepāriet.

Vēl ir laiks.

Tu izvēlējies palikt.

Tava sirds ir tavas mājas.

Būtu tā vērts -

Dāvana Latvijai sirds – silta sirds.

Mazā bilžu rāmītī

Slēdz mani atmiņās

Ar skaistām frāzēm

Tikai runājiet.

Zibsnīs zvaigznes aiz Daugavas

Kad lietus pārstās līt,

Aiz Daugavas vara dārzā

Notiksies, kam jānotiek.

Dzimtā valoda.

Vēstule no tāluma.

Pēdējā pietura šonakt

Pilsētā, kur piedzimst vējš.

Mēs pārtiekam viens no otra,

Tā man iet.

Mūsu laiks.

Sirdij jau nevajag skaitu.

Tu iededzies par Latviju.

Iedomājies, kā tas būtu

Cēsu pils parkā

Lūgums, sirdspuksti, zieds.

Kas esi tu

Rāzna, Daugaviņa?

Ogres romance –

Atziedi dvēsele!

Ir tāda zeme. Svētvakars.

Zied ievas Siguldā.

Ejot cauri rudziem

Soļi, zelta sirds.

Uz priekšu Kurzeme ar vēju!

Pie jūras dzīve mana.

Vienu saules rietu,

Es ilgi klusēju.

Liekot roku uz sirds

Skaidra valoda,

Karsta mana jauna dziesma,

Maldugunis – dziesmiņa par dzīvi.

Putni bez spārniem pār Gauju

Maldugunis dzēšot.

Atgriešanās kopā.

Pieklauvē, teic, kur zeme tā.

Ai, māte Latgale,

Piekūns skrien debesīs.

Kurzemes krasts, Vidzemes krasts

Mans dzimtais novads.

Es dziedāšu par tevi tēvu zeme –

Nekur nav tik labi kā mājās.

Latvija - iedvesmas zeme

Deg svecītes, lāpas spoži jo spoži,

Pilsētā viss dūmakā tīts.

Šai guntiņu kvēlajā plustošā straumē

Drošs vārds, skats, darbs ierakstīts.

Šī iedvesma vijas caur pagātnes ainām,

Plecu pie pleca  kad kopā būts,

Izsapņots, plānots, izcīnīts, gūts –

Katrs solis ir bijis tik grūts.

Mēs lepojamies, sirds savādi trīs

Par tiem, kam bijis iedvesmojošs rīts.

Kad galvā dzima brīvības alkas

Pēc savas valsts kā krasta viļņi šalkās.

Un bangoja dvēseļu jūrā vētra –

Pietika vīriem šais gados spēka.

No idejas dzima spēcīga valsts,

Ik patriots ir tās cēlējs un balsts.

Un kopā kad daram,

Mēs ticam, ka varam

Cēlus darbus savā valstī veikt,

Vienmēr jau paliks kas nepaveikts.

Šai neizsīkstošajā iedvesmas jūrā

Trauc ideju kuģis pilnās burās.

No sveces uz sveci, no liesmas uz liesmu

Vējš pilsētā spēlē šo brīnišķo dziesmu.

Neparasti parasto rast prast

Dzīvē visu vajag prast-

Mīlēt, ķīvēties- mieru rast.

Dzīvē visu vajag saprast,

Pārprasīt,ja kas nesaprasts.

..

Dzīvē visu vajag rast-

Cēlus mērķus sev spraust.

Dzīvē visu var atrast-

Ja pareizais virziens rasts.

..

Dzīvē visu var prast,

Mīļi vārdi,kad dvēseli skar.

Ar sevi un draugiem var sarast,

Tas tā notiek,tas nav nekas neparasts...

...................

Lai katrs prastu ,un saprastu,

Sajūtu gammu skaistumu rasto!

Lai viss ,kas dzīvē gūts ,kas rasts-

Ir laime un baudījums -neparasts!

(Sigita Sīle)

Melns plus balts ir pelēks

Balts ar melnu ,kad satiekas,

Pelēks galu galā izskatās.

Uz baltā izplatās ,kad melns-

Ne balts tas vairs ,ne arī melns!

..

Balts ar melnu ,kad sasmērējās,

Pelēks pleķis parādās.

Nekādi to vairs nepārvērst -

Ne īsti baltā,ne melnā...

..

Balts par melnu ,kad kļūst,

Melns par baltu netaps nekad-

Tā tikai ilūzija būs,

Jo paliek tak pelēks, un viss!

..

Balts ,lai kā arī necenstos,

Melnums vienmēr kāds pielips.

Melns ,lai cik ļoti vēlētos

,

Balts jau nekad vairs nepaliks...

S.Sīle.