Likteņupe

Plūst lepni viļņi pret krastu

Loku pa lokam tik neparasti.

Un straume nenogurdama nes

Latvju dainas no pagātnes.

Ik raudāta rūgta asara,

Slīdošās tērcītēs vaid.

Staburaga smieklu vasara

Spītīgā plūdumā gail.

Šī zilganā josta dzīparu rotā

Pilsētām, pļavām, pakalniem, kokiem

Neaizmirstamā spozmē celta

Caur Latviju vijas saulstaru zeltā.

Ik līkumā graciozi čalo un smejas,

Stiprā vējā demonstrē viļņu dejas.

Smalkjūtīgi zīmē tiltu balstu līnijas

Un koķetē ar laternām vakaros dzīvīgi.

Krāšņajā plūdumā ļauj torņu gaiļiem dejot,

Lāsītes glezno Rīgas seju.

Krastmalā sadzied kopā ar vēju,

Atbalsu velvēs skandē pilsētas dzeju.

Melnacīte – tautas sargātāja,

Visus vieno un kopā sauc.

Daugav’s abas malas mūžam nesadalās.

Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu.

Krāslavas pusē sākas šis stāsts -

Mūžam mainīgs, nesatricināms.

Cerību, prieka un skumju mākts,

Daugavgrīvā jūrā ieaijāts.

Kur jūras viļņi to pasaulē nes

Ar glanci no mūsu dzimtenes.