Meitene sēdēja Glreznotājkalnā
Un vērās Gaujas ūdeņu plūsmā.
Koku galotnēs vējš dziedāja,
Pār gravu aizpūta
Viņas žilbinošo smaidu.
Aizlaidās stārķis zaļajās lapotnēs
Gar Turaidas pils ķieģeļu mūriem,
Spārnu švīkstiem ritmā slīdot,
Radot simfoniju dzīvelīgo –
No sirds uz sirdi, no stīgas uz stīgu,
Uzburot ainavu vasarīgu.
Saulstari spēlējās dzintaru krellēs –
Viņa draiski pamāja lejā.
Tur airēju droši un pamāju pretī.
Laiva slīdēja Gaujas krācēs.
Laikam biju īstais viņas acīs,
Jo zināju, ko viņa tiekoties sacīs.
Un bija jau prom no redzesloka –
Tik dzintaru krelles gravā krita.
Pār Satezeles pilskalnu krita bez mitas,
Nolīja zelta lietus zālē.
Krājās pilieni ziedu kausos,
Pārvērtās pļava zelta strautos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru