Starp saulrietu un saules lēktu

Saule riet aiz koku galiem

Paparžu lapas zeltā tērpj.

Meitas dzied visapkārt pļavā,

Ziedu pie zieda vainagā vērpj.

Tu nāci pār kalnu zīda tērpā,

Rudzpuķu smaržu atnesot līdz.

Saules stari rotājās saktā,

Aizsteidzies, kur tiks Jāņuguns dzīts.

Stāvēju centrā malku kraujot,

Kājās pelēkas pastalas aujot.

Atplauki smaidā, griezies pret rītu,

Aicināji mani lekt sev līdz.

Sprakšķēja uguns vizēdama,

Alus putodams pildījās kausos.

Līksmā solī, skaļās balsīs

Ēnu tēli cēlās gaisā.

Un tad jau pamalē tur horizontālē

Ausekļa rakstos rotājās rīts.

Demonstratīvi pietrūkies kājās,

Tikpat strauji Tev aizsteidzos līdz.

Kādu mirkli vēl atspulga miglā

Varēja redzēt mūs perspektīvā.

Bet tad jau pirmās rasas lāses

Aizskāra saules nerātnais stars.

Iejukām abi paparžu gravā

Un līgonakts ar to bij'galā.

Sentēvu tauta

Biškrēsliņi, kalmes un meijas

Uzzied pļavā bez steigas.

Tuvējā dīķī sniedz veldzi,

Aiztur kārtējo svelmi.

Top gada īsākā nakts

Un dienai stāties nav ļauts,

Kad zemi pāršalc uguns zelts

Un gaismas tornis tiek debesīs celts.

No tālas senatnes pretī plūst dziesma

Un pakalnos tiek iedegta maģiskā liesma.

Apmulst Tev prāts, kā neprātīgs es -

Gaidām uzziedam papardes.

Un izplēn gaisā pērnie putekļi,

Mēs tiekam svētīti – laimes lutekļi.

Lietus šaltīs uz zemi steidzas

Prieka gaviles, kas nekad nebeidzas.

Un simts tūkstošu gaistošu domu

Kā katram nospēlēt savu lomu.

Jāņbērnu pulkā lai visiem jautri -

Mēs sentēvu godībā dzimusī tauta.

Dziesmu svētki

Kad meitas rakstainus svārkus tērpj

Un zīļu vainagus matos vērpj,

Starp villaiņu plandiem, puišu vadmalu stāviem

Skan dziesma no nostūriem tuviem un tāliem.

Pār Rīgas torņiem un Mežaparka priedēm,

Arī tramvajā uz sudraba sliedēm.

Daugavas un Ķīšezera ūdeņu līnijās

Dzimst melodija un nebeidz brīnīties.

Par Rīgas tiltu stiprajām velvēm

un Bastejkalna līkloču trepēm,

Par ēku stāviem ielās un bulvāros

Un Gaismas Pili gadsimtu griezumos.

No Mildas zvaigžņu dzirkstošiem rakstiem

Ar lepni pavērtiem acu plakstiem

Pa Brīvības ielas asfalta plaknēm

Aizplūst dziesmu viļņu orķestris.

Līksmās balsīs, soļu dimdā,

Mēlīšu nopūtās un stīgu plindā

Nepārraujama viļņojas nots -

Dziesmu un deju, un latvieša gods. 

Gardēžu dziesmiņa

Gardēžiem kad atver durvis

Lielais vasaras kārumu burvis,

Nečammājies iekšā ej,

Vitamīnu maratonā skrej.

Saule spīd un vaigi svīst,

Saldējuma vīri klīst.

Ielās, tur, kur bērnu daudz,

Garšu pasaulē līdzi sauc.

Katram savu vafeļu tūtu

Un vēl saldu mandeļu kūku.

Glāzi svaigu ābolu sulas

Kafejnīcā, kur Laima buras.

Uzbur apelsīnu jūru

Un vēl zivi ar salātu spuru.

Uzbur zaķi vaniļas krāsā,

Kas melleņu mežā apkārt lēkā.

Un kad kārta pienāk viņam –

Zemeņu krāsas naktstauriņam,

Upeņu spārnus piešuj glīti,

Dāvā aveņu cepurīti.

Viens, divi trīs -

Nu tu esi brīvs.

Un kā burvis pats,

Nebēdnīgs Tev skats.

Starp dobēm roku stiep,

Grozā iekšā liec

To, kas garšo Tev,

Vai tad sev kā žēl?

Pasaule smaida (Arnolds Jurēvics vs Māris Lapiņš)

Laiks mūs paņem sev līdz.

Tas ir neapturams –

Nav sākuma, nav beigu,

Viss rit savu gaitu

Te ātri, te bez steigas.

Kaut kas vēl tikai sākas,

Bet cits jau beidzas.

Šodien pasaule smaida

Un smaidu tai līdz.

Kāds mani vēl gaida,

Tāpēc eju kur līst.

Reiz nebūs vairs laika

Visu iepauzēt un klīst.

Par cilvēku sapņiem un smaidiem -

Atrast to, kas manās rokās kūst –

Sniegs vai ledus, stikla siena grūst.

Laiks kā ritenis no kalna skrien.

Laiks ir vecs un sūnains akmens lauka vidū.

Laiks nāks un Tevi līdzi ņems,

Nav jēgas bēgt,

Laiku nevar apturēt,

Tam vajag līdzi lēkt.

Ja nemainīsies, tas mainīt Tevi sāks,

Tikai nepazūdi laika virpulī –

Ceļš atpakaļ būs grūts.

Jumti vējā klaudz, mākoņi steidzas,

Aizlūst pēdējā nots, viss Dieva dots.

Tālums mani vairs nesatrauc –

Sēžu savā tronī,

Kur nekas nav falšs,

Koki čukstot šalc.

Nu es eju tik viegli, ka neaizskaru

Ne saplaukušu lapu, ne nolūzušu zaru.

Maizes rika un medus paunā man,

Dodos dienām pretī jaunām.

Pasaule smaida un smaidi tai līdz –

Tevi vēl gaida daudz kas nepiepildīts.

Nebaidies būt favorīts –

Tas zvaigznēs ierakstīts.

Neapstāties krustojumā,

Neapmulst straujajā lidojumā.

Domas paša augšup trauc,

Manī ir vēl spēka daudz.

Atvērt durvis vasarai

Magoņu pļavā ataust rīts

Bites ziedu ritmā dzied Tev līdz.

Atlido spāre, līksmi smej

Tev un visai pasaulei.

Atvērt durvis vasarai,

Noticēt šai pasakai!

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Saule atspīd ūdeņos,

Vēja nestos mākoņos.

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Lakstīgala krūmā sēž,

Skatās kā tas draiskais vējš

Jasmīnu ziedus pa gaisu nes,

Smaržo tie kā konfektes.

Atvērt durvis vasarai,

Noticēt šai pasakai!

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Saule atspīd ūdeņos,

Vēja nestos mākoņos.

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Viegliem soļiem rasā Tu skrej,

Pilnu smaržu kausu lej.

Koku ēnās paslēpies spīts,

Cauri saknēm uz lapām dzīts.

Atvērt durvis vasarai,

Noticēt šai pasakai!

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Saule atspīd ūdeņos,

Vēja nestos mākoņos.

Nāc līdzi, nāc līdzi!

Putnu dziesmās vakars san,

Debesjums tad pieder man.

Nāc līdzi, nāc līdzi.

Galotnēs kad pieklust vējš,

   Noslēpumains klusums sēž.

Nāc līdzi, nāc līdzi.

Satezeles zelts

Meitene sēdēja Glreznotājkalnā

Un vērās Gaujas ūdeņu plūsmā.

Koku galotnēs vējš dziedāja,

Pār gravu aizpūta

Viņas žilbinošo smaidu.

Aizlaidās stārķis zaļajās lapotnēs

Gar Turaidas pils ķieģeļu mūriem,

Spārnu švīkstiem ritmā slīdot,

Radot simfoniju dzīvelīgo –

No sirds uz sirdi, no stīgas uz stīgu,

Uzburot ainavu vasarīgu.

Saulstari spēlējās dzintaru krellēs –

Viņa draiski pamāja lejā.

Tur airēju droši un pamāju pretī.

Laiva slīdēja Gaujas krācēs.

Laikam biju īstais viņas acīs,

Jo zināju, ko viņa tiekoties sacīs.

Un bija jau prom no redzesloka –

Tik dzintaru krelles gravā krita.

Pār Satezeles pilskalnu krita bez mitas,

Nolīja zelta lietus zālē.

Krājās pilieni ziedu kausos,

Pārvērtās pļava zelta strautos.