Cieceres atmiņu stāsti

Zem tiltu arkām

Mutuļojošās tērcītēs

Ūdens krāvumu

Un kritumu rievas.

Jelgavas ielā

Senu zirgu auļi

Pa bruģi aiztrauc

Dipoņā straujā.

Kalnsētas parkā

Cieceres lokos

Slēpjas kokos

Rīta ēnas.

Košas gaismēnas

Austošās saules staros –

Žilbinošas sirēnas

Agros pavasaros.

Izstieptām rokām

Koku galotnēm skaros,

Tava tēla apburts,

Tev pretī veros.

Žilbinošs smaids –

Ūdens tērcīšu vaigs.

Ir laiks, kad divi tiekas,

Viens otram neizliekas.

Aiztrauc plūdumā līdz

Kā plūstošā ūdens spīts.

Senais Cieceres mīts

Ūdens šalkoņā ierakstīts.

Pa atvērtiem vārtiem

Noklaudz ļaužu papēži,

Un vēja nesti putekļi

Cits aiz cita

Pa atvērtiem vārtiem

Ceļas gaisā

Kā slīdošās kāpnēs.

Un stāsta egļu puduros

Gadsimtiem krātos stāstus.

Pa atvērtām durvīm plūst

Senatnes mājīgā elpa,

Un soli pa soli pildās

Senās baznīcas telpa.

Tur turpinās iesāktais stāsts -

Torņa un logailu glāsts.

Kur austošās saules staros

Plūst Marijas dziesmas skaņas.

Uzmundrinoši gaiša runa –

Mācītāja atbalss duna.

Nesaraujamās saitēs sieta,

Biķeros un kausos lieta.

Paceļ debess augstumos –

Dieva svētības labirintos.

Baznīcas gailī mirdz

Dieva plašā sirds.

Lejpus no pilskalna

No pilskalna plašā ved lejup ceļš,

Cieceres krastos mīt kuršu tauta.

Gadsimtu grožos pilsēta celta,

Tai senatnīga un mūsdienīga telpa.

Pakalnu āru un ieplaku sirds

Privātmājās un daudzstāvu namos mirdz.

Gar tirgus laukumu un baznīcu vijas

Ielu tīkls augšup kā dzija.

Ar Rozentāla otām klātas,

Ar Čaklā vārdiem izrunātas

Kalpaka staltumā pilsētas āres

Lepni atmirdz tuvu un tālu.

Atmiņu tēlos skan gulbju balsis,

Kalnmuižas parka slidotavas valsis,

Nošauto ļaužu vaidu glāsts –

Priecīgs un traģisks šis atmiņu stāsts.

Pilsētas namu cēlais stāvs

Ikvienam viegli pamanāms.

Visapkārt dun ļaužu darbaspars, 

Dzīvesprieks un kultūras gars.

Starp Kurzemes virsotnēm un Zemgales lejām (veltījums Saldum un Brocēniem)

Saturs

Lejpus no pilskalna

Pa atvērtiem vārtiem

Cieceres atmiņu stāsti

Autoostā

Strūklakas jautrajās lāsītēs

Saldus ainiņas

Pilsēta pie ezera

Cieceres ezera vilinājums

Saule.. Pērkons... Zibens...

Pavasara un ziemas vīzijas

Triec jūra viļņus putu dzīlēs

Un tumšo mākoņu aizsega spīlēs

Ieskauti vēja saltajās rokās

Pavasaris ar ziemu tiekās.

Cīruļputeņa matu pīnes,

Plaukstošo pumpuru kroku vīles

Iet pa gaisu un troksni taisa,

Visapkārt pelēku dūmaku raisa.

Starp divām vīzijā satraukti klīstam

It kā pa jokam, tomēr pa īstam.

Sniegainu lietu martā mēs nīstam,

Putenī salstam un saulē svīstam.

Pelēki baltajā mākoņu strēlē

Gājputnu kāsis aiztrauc tālē.

Kāpu priedes met tumšas ēnas,

Vakars lēnām pār zemi tumst.

Gavilē, bet piesardzīgi tvīkst,

Sirds dzīlēs vilinājums dzīts.

Kad ārā tikko palicis silts,

Ka netiek viss vēl atpakaļ vilts.

Izkūp kā dūmi dienas siltums,

Aukstums kā villaine plecus klāj.

Debesu lukturos ziema māj,

Zemi apklāt vēl neapstāj.

Viņai (Veltījums 8.martā!)

Zeltainajā nokrēslī

Tik svelmaini nopūsties,

Ka starp dienas tveici

Un vakara blāzmu

Zālē var sajust

Neparastu dvesmu.

Tepat vien esmu

Starp krustu šķērsu

Nobirušiem ziediem.

Starp tulpju skatieniem

Un caur atmiņu atvariem

Es uzburu Tavu tēlu.

Zem ziemas debesīm

Ziemas debesīs plandošās stērbelēs

Tik kailsals spēlējas mūsu cepurēs.

Un trauslās dvēseles degošos apcirkņos

Tevi meklējot, nedaudz apmaldos.

Krīt bāla sniegpārsla bailīgu gaitu

Kā asara pār Tavu iesārto vaigu –

Tik tikko jaušamos  spalvu mākoņos,

Lidmašīnu dūmu astes labirintos.

Kaiju spārnu zeltainos plandos

Un koku zaru sarmainos vālos

Mirdz saulstaru zvaigzne – šis cēlais stāvs,

Ledus kristālu veidotais tēls.

Mirdz Gaismas pils un dzelzceļa tilts,

Pār Daugavu aizkūp garainis silts.

Tik vajadzīgs, bet pievilts tas slīd –

Vakara gaismas logos jau spīd.

Un kaut kur Tu veries pār naksnīgo Rīgu,

Aizklaudz Tavi soļi pa parketa grīdu.

Zem ziemas debesīm spēlējas sals –

Lai drīz nāk jauns sākums un neziņai gals!