Kvēl
ugunskurs par tiem, kam sirdī dega guns
Un nerūpēja,
kāds todien bij’ debesjums.
Ar apņēmības
dzirksti un cerību par atjaunotu valsti –
Plecu pie
pleca, kā mūris pie mūra
Pulcējās tie
pie objektiem, Vecrīgā uz ielu stūriem.
Šīs sajūtas,
kad karogi virs mūsu galvām
Sarkanbaltsarkani
mirdz –šī sen gaidītā balva,
Kas dziļi
bija iegūlusi sirds hallēs
Un beidzot
lauzās uz āru neapspiežamā trakulībā
Un deva
drosmi, mašīnām un traktoriem bulvāros un ielās dunot.
Priecājoties
un reizē skumot neziņā par to kā būs
Caur ložu
dunu Bastejkalnā satrauktas dienas vadīja mūs.
Šis neizskaidrojamais
uzbrukums vēl šodien tā īsti nav saprotams
Un vai maz
kādreiz būs uzzināms? Lai paliek kā neizdibināms!
Šis atstātais
mantojums, uzņemts nešauboties no kameras acs,
Slapiņš un
Zvaigzne jau debesu rijās, ložu ceļā pagadījās,
Jo latvju
brīves un neatkarības kādam bija žēl, kā izrādījās...
Bet taisnība
uzvar, ja drosme pretī stājas
Tiem, kas
piesavinās svešas mājas,
Naida un
apspiedības apaviem pa grīdām klaudzot.
Šis
piecdesmit gadu ilgušais bieds nu beidzot ir zudis
Un ir
latvietis no apspiestības važām brīvs, neaizskarams un vieds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru