Esiet gatavi (autore Sigita Sīle, ar nelielu manu pārfrāzējumu)

Aizauļo, melnos zirgos,

Pakaviņiem nošķindot,

Sendienu neveiksmītes,

Baltu miglu saceļot.

Baltā miglā sarindojas

Lielas, mazas veiksmītes,

Kuras sen jau gaidījušas

Tavā ceļā sastāties...

Melno zirgu pakavos

Sēž nedienas, kā sedlos.

Laimes ceļš redzams top-

Nedienas,kad aizauļo!

Balti sniegi lēnām kūst,

Zaļojoši lauki būs.

Domās jauni asni dīgst,

Saplauks ziedos dārzi un sirds.

....

Esiet gatavi jaunai plauksmei,

Pavasari, kad tuvu, tuvu jau jūt.

Lai dienas kā zirgus redz traucam -

Veiksmēm piepildot ceļus un mūs!

Par sajūtām jeb barikādēm 25

Kvēl ugunskurs par tiem, kam sirdī dega guns

Un nerūpēja, kāds todien bij’ debesjums.

Ar apņēmības dzirksti un cerību par atjaunotu valsti –

Plecu pie pleca, kā mūris pie mūra

Pulcējās tie pie objektiem, Vecrīgā uz ielu stūriem.

Šīs sajūtas, kad karogi virs mūsu galvām

Sarkanbaltsarkani mirdz –šī sen gaidītā balva,

Kas dziļi bija iegūlusi sirds hallēs

Un beidzot lauzās uz āru neapspiežamā trakulībā

Un deva drosmi, mašīnām un traktoriem bulvāros un ielās dunot.

Priecājoties un reizē skumot neziņā par to kā būs

Caur ložu dunu Bastejkalnā satrauktas dienas vadīja mūs.

Šis neizskaidrojamais uzbrukums vēl šodien tā īsti nav saprotams

Un vai maz kādreiz būs uzzināms? Lai paliek kā neizdibināms!

Šis atstātais mantojums, uzņemts nešauboties no kameras acs,

Slapiņš un Zvaigzne jau debesu rijās, ložu ceļā pagadījās,

Jo latvju brīves un neatkarības kādam bija žēl, kā izrādījās...

Bet taisnība uzvar, ja drosme pretī stājas

Tiem, kas piesavinās svešas mājas,

Naida un apspiedības apaviem pa grīdām klaudzot.

Šis piecdesmit gadu ilgušais bieds nu beidzot ir zudis

Un ir latvietis no apspiestības važām brīvs, neaizskarams un vieds.

Sastrēgumā

Pāri māju jumtiem straujš krīt sniegs,
Pilsētas ielas tad pārņem miers.
Auto, tramvaji un trolejbusi
Vienotā virknē iestiguši. 

Šai pārdomu brīdī,
Kad straujas kļūst domas
Un noņemtas smagās ceļa somas,
Liekas, apstājies ir viss –
Šis kustības, rutīnas virpulis.

 Kur vien raugies, tur baltums mīt,
Pat Mildas zvaigznes citādi spīd.
Pie biezas cepures tiek ik viens,
Vien kokiem sirmums matos -
Tas ziemas greznais iznāciens.

 Tam visam pa vidu arī mēs klīstam,
Brīvības ielā sastrēgumā nīkstam.
No ierastā ritma iztramdīti,
Tomēr ar stilu, tā pa īstam.

  Te atmiņas iztraucē uzrāviens spējš,
Uz priekšu, kaut lēni šai vakarvējā,
Kad pārslas krīt stiklos un traucas sejā,
Cerība mostas šai satiksmes epopejā.