Neparasti parasto rast prast

Dzīvē visu vajag prast-

Mīlēt, ķīvēties- mieru rast.

Dzīvē visu vajag saprast,

Pārprasīt,ja kas nesaprasts.

..

Dzīvē visu vajag rast-

Cēlus mērķus sev spraust.

Dzīvē visu var atrast-

Ja pareizais virziens rasts.

..

Dzīvē visu var prast,

Mīļi vārdi,kad dvēseli skar.

Ar sevi un draugiem var sarast,

Tas tā notiek,tas nav nekas neparasts...

...................

Lai katrs prastu ,un saprastu,

Sajūtu gammu skaistumu rasto!

Lai viss ,kas dzīvē gūts ,kas rasts-

Ir laime un baudījums -neparasts!

(Sigita Sīle)

Melns plus balts ir pelēks

Balts ar melnu ,kad satiekas,

Pelēks galu galā izskatās.

Uz baltā izplatās ,kad melns-

Ne balts tas vairs ,ne arī melns!

..

Balts ar melnu ,kad sasmērējās,

Pelēks pleķis parādās.

Nekādi to vairs nepārvērst -

Ne īsti baltā,ne melnā...

..

Balts par melnu ,kad kļūst,

Melns par baltu netaps nekad-

Tā tikai ilūzija būs,

Jo paliek tak pelēks, un viss!

..

Balts ,lai kā arī necenstos,

Melnums vienmēr kāds pielips.

Melns ,lai cik ļoti vēlētos

,

Balts jau nekad vairs nepaliks...

S.Sīle.

Tev un man

Es dzirdēju tavus soļus –

Kaila dvēsele saulē

Pūtināja savas kājas.

Kur sirdis saplūst, tur mājas.

Es redzēju tavas acis –

Tumšie mati pār gaišo pieri

Plivinājās rīta vējā.

Kur sirdis saplūst, tur mājas.

Mums abiem kopīgas debesis –

Man savas un tev savējās.

Ik rītu saulesstariem atmirdzot

Vakardienā sirds kavējās.

Ik vārdam spēks izteiktam –

Man savs un tev savējais.

Ik rītu sadeg viss,

Citādas kļūst debesis.

Es satvēru tavu roku –

Siltie pirksti kopā vijās.

Solis pa solim atraisījās

Mīlā augušas jūtas un alkas.

Es izjutu svelmainu siltumu,

Kailās sirdis kopā vijās.

Dvēseles atraisījās,

Kur sirdis saplūst, tur mājas.

Krustojumā

Čokurojas lapas un ielās kļūst tumšs,

Oktobra drēgnums pārņem mūs.

Auto straumē uz priekšu Tu trauc,

Vien krustojumā stāties ir ļauts.

Tik ierastās skrejošās līnijas

Un iedomātās vīzijas.

Kad acu priekšā veidojas tēli –

Te gaismās ņirb, te izgaist tālu.

Starp gaismas un tumsas karnevālu

Kā skanīgā dziesmā bekvokālu

Šai ikdienas šarādē dvēsele dungo,

Prāts kā noreibis galvā bungo.

Un satiekas skati, kad garām trauc,

Pa baltajām līnijām soļi te klaudz.

Tik daudz, tik daudz uz asfalta klaudz,

Jau nākamajā krustojumā tikties steidz ļaudis.

Pār Gauju slīdot

Aizslīd lapas pār Gauju vējā,

Debesīs celies saulei līdz.

Gleznotājkalna senajās lejās

Ienirt ir kas negaidīts.

Kā izplestos spārnos līdzsvaru tverot

Koku galotnēs vējam līdz traukt.

Aizskart mākoņus, smaidīt un dejot,

Pa tepēm ik solis lejup sauc.

Tur Gaujas ūdeņos smiekli un čalas,

Straume Tavu skaistumu nes.

Kaut kur pusdienlaika saulē

Starp kokiem klīstu arī es.

Un gaisa tramvajā aiztraucam tālē,

Siguldas ielās satracināts miers.

Tā jau atvasarā gadās

Ik vienā sejā staro prieks.

Aizslīdi strauji pa ielu man garām,

Satezeles pilskalnā saulstaros tērpies.

Laimas pulkstenī minūtes skaiti,

Skrejošā vilcienā projām brauc.