Mirkļu kalējs

Par daudz ir plandošā vēja,

Kas dvēseles stabulēs pūš.

Šī ritma noteicēja,

Kas veldzē un saldē mūs.

Un kaut kur slēpies šai dzīvē,

Krustu šķērsu slīd mūžs.

Vienu brīdi kas atdzimst,

Citu kopā jau grūst.

Ir jautājumu daudz –

Kas, kad, kur, kāpēc?

Un vienu brīdi Tu atnāc,

Citu projām jau bēdz.

Kad mākoņu plīvurā slēdz

Tās domas, kas sirdi plēš.

Un dzirkstošiem zibšņu cirvjiem

Kā kalējs darbojas vējš.

Celies pasaules vējos (izmantojot aizsaulē aizgājušā mūziķa Harija Ozola dziesmu nosaukumus)

«Katram ir nolikts savs ceļš: kam lemts sadegt, tas nenoslīks. Es nezinu, cik man ir atmērīts, tāpēc arī nezinu, vai piecdesmit gadu ir daudz vai maz,»

Ko savos dziesmu tekstos paudis un līdz pat pēdējam elpas vilcienam bijis nesatricināms Haris.

Celies. Skan balāde.

Nokrīt rasa ar saules elpu.

Līst, kā jau līst.

Šī tikšanās mīlestība mana

Ir gabaliņš no sirds.

Uzminēt to galveno –

Tev mūsu sapņi saulītē

Un darbarūķu dziesma

Kaut ko klusiņām dungo.

Es celšu Tevi ar nosalušiem pirkstiem

Pasaules vējos varavīksne.

Klusumā divas puses.

Var jau tā, es atceros.

Tas nav pasaules gals

No pasakas manai rozei

No vienas puses pie otras.

Celies pasaules vējos

Un es celšu Tevi.

Es Tev būšu

Kaut ar nosalušiem pirkstiem

Gabaliņš no sirds.

Jaukšanās

Kad ābeles baltiem ziediem zied,

Sirds Tava gavilē un dzied.

Putnu dziesmās un saulstaru liesmās

Vasara atplaukst, uz zemi tiecās.

Laika ritumā steidzies tai līdz,

Paskrien vakars un atkal jauns rīts.

Ziedu pūkas pa gaisu jaucas,

Vējā slid lejup, uz augšu traucas.

Un kaut kur koku ēnās Tu slēpies,

Koķeti smaidi vilinošā tērpā.

Aizrauj mani baltumā līdz

Darbiņš labs, kas padarīts.

Un šūpojam kājas, pūkas traucam,

Ābeļu smaržu ar ceriņu jaucam.

Dārza zālienā svaigajā pļāvumā

Stiebrus tveram un uzsviežam gaisā.

Satikšanās

Starp pienenēm un tulpēm kas veras,

Starp tauriņiem un bitēm ziedu ceros

Es plašajā pasaulē apkārt veros

Kā ābeles, ceriņi ziedus raisa.

Kā no zila gaisa

Vilinoša smarža apkārt raisās.

Ieplūst visās šūnās un plaisās –

Glezna kā brīnums koša jau top.

Un baltiem mākoņiem rotājas diena,

Koki veido gaiši zaļu sienu.

Uz mirkli stājušo skrejošo dzīvi

Sajust un ļauties nebeidzamai brīvei.

Kad satiekas skati, tu smaidi, es līdz,

Satraukums rimis, mēs līksmi, viss dzīvs.

Siltajā saulē sirdspukstos klaudz,

Kā putnus ceļ spārnos,  mums viss šodien ļauts!