Rīts par pilsētu

Abavas ūdeņos mostas rīts,

Pilsēta kalnā aicina līdz.

Pa seno tiltu skan tavi soļi,

Ūdens sitas pret baltajiem oļiem.

Kuršu pilskalnā lejup veros,

Mežos un pļavās, labības ceros

Rotājas saule un zeltaini mirdz

Acis, kad līksmo un gavilē sirds.

Gar seno māju gleznotām sienām

Steidz ļaudis pilsētas līkumainās ielās.

Promenādē bērni čalo,

Baznīckalnā dvēsele garo.

Senajos ozolos mājo spēks

Un pārņem mūs abus kas neredzēts.

Jautra mūzika no estrādes plūst,

Darbīga rosme šeit neapklust.

Strūklakas tērcītes sitas sejā

Gar Bruņinieku pilskalnu abiem ejot.

Ceļš ved augšup, kur noslēpumains viss –

Kandavas ielu labirints šis.

Svelme

Sakarsušos prātus mērcē

Tumšo mākoņu lietus tērces.

Aizrit klusi izkaltušā zālē –

Izslāpušo promenādē.

Parka koku tumšajās ēnās

Saules stari skatuvi taisa.

Spilgtajā prožektoru gaismā

Svelme staigā un paceļas gaisā.

Saulē tā spīguļo, dedzina koši –

Mazs vai liels visaptveroši .

Kairina mākoņus, zibeņos klejo ,

Pērkona balsī dzied un dejo.

Noliekt plecus izrādē kvēlā  –

Līksmojot un ienirstot tēlā.

Atvērt durvis, bet robežas vilkt,

Kur beidzas vēsums un paliek silts.

Reizēm, kas iegūts, brīžiem vilts,

Klejo mums apkārt kā paceļams tilts.

Uzplūdu brīžos uz priekšu rit,

Sirds sit straujāk – jau atpakaļ slīd.

Tik projām nekur jau neaizklīst

Kvēlākie sapņi brīžos, kad līst.

Svelmainā laikā monardes vīst,

Lietus veldzē tām rētas dzīst.