Saules siltajā pusē

Saule pasauli ņem rokās,

Rotā, rotā.

Un ar neredzamām otām

Rotā, rotā.

Pirmais sniegpulksteņu asns

Lodā, lodā.

Pretī saulei izstiepj rokas,

Lokās, lokās.

Un pār kalnu gavilē ļaudis

Līksmāk, līksmāk.

Satver cieši šūpoļu balstus

Augstāk, augstāk!

Zaļo pakalnu koku zaros

Baros, baros

Putni sacenšas koru karos,

Staro, staro.

Atnāk klusi pelēkos kārklos,

Lūko, lūko

Dieva acs asaru pērlēs

Plaukstošu pumpuru, lapu strēlēs.

Un vieglām domām raibajā pļavā

Barā, barā

Pieneņu pūku ceļojums galā,

Nosēžas cēli zemes malā.

Tad pa iemīto skudru taku

Rudzupuķu ieskautā pļavā

Spoguļojas saule meža malā,

Ābeļu dārzos un ceriņos balo.

Starp pavasari un rudeni tālo

Staro, staro.

Slīd pār pļavām, ezeros zeltī -

Dzīvībai ikvienai savu siltumu veltī.

P.S. Līksmus, siltus, atraktīvus un skanīgus pavasara saulgriežus!

Dvēseles pavasaris

Mēs tikāmies domās,

Kad dvēsele dzied

Un pirmās tulpes dārzā zied.

Tad dāvāju Tev mirkli brīnuma,

Paliki smaržu mākoņa apburta.

Skrējām no kalna, kur gaviles glaunas

Pavasara saules staros.

Atgriezās gājputni, vizbuļi plauka,

Cieceres ezers pirmajos palos,

Vērās purmpuri koku zaros.

Kad līdz ar dabas atmodu strauji

Līku loču pa dvēseles takām

Bijām viens otram cieši blakām.

Staroja dvēsele mirdzošās acīs,

Kurš gan par tām labāk sacīs:

Kas slēpjas aiz ezera otrā pusē,

Par ko reizēm lūpas klusē,

Kur cerības modušās nesarūsē.

Tad kad nakts vēl drebuļus raisa,

Ūdens straume liekas baisa.

Mēness gaismā slīdēja mākoņi,

Ienirstot miglā, es devos tev līdz.

Nedaudz satraukts, bet gandarīts

Zvaigžņu acu pavadīts,

Skanošu sirdspukstu ritmā dzīts.

Neparedzamos soļu ritmos,

Caur atbalsīm tīkamos klusuma viļnos

Sārtos mākoņos modās rīts.

Koku galotnes trīcēja vējā,

Ēnu putni devās mums līdz.

Brīvdienas sajūtas

Pa Brīvības ielu sestdienas rītā

Caur liepu aleju, gar logailām miglā tītām

Starp pirmajiem siluetiem un auto benzīna dzītiem

Klīst neatlaidīgs un rotaļīgs spīts.

Ar saulstariem pildīts mīkstās čībās

Pa paklājiem un apsildāmām grīdām

Kā ziņu moderātors neziņā tītām sirdīm no rīta

Atnes gaidīto dvēseles mieru.

Tad baudot kafiju un karstmaizes ar sieru,

Kāju pār kāju šūpojot nesatricināmā mierā,

Atblāzmojot vieglo pēdu ritmu uz sienas,

Ar gaišām domām iesākt dienu.

Pa sniegā vizuļojošām saules pēdām

Gar trolejbusu un tramvaju stāvu grēdām

Caur pilsētas galeriju noslēpumainām ēnām

Traukties neapturamā sajūtu virpulī.

Un satvert tavu roku, ienirstot cīruļputeņa krokās,

Kur viegli roķīgās vēja stabuļu dziesmās

Neatvairāmo Rīgas velvju siluetu krāsas

Aizslīd Daugavā, uz jūru aizpeld brīvdienu sajūtas.