Mēs nevienam nepiederam

Es nevaru tev piederēt,

Klīst domas brīvi kā putni gaisā.

Starp vakara tumsu un laternu gaismām

Baltajos zaros spēlējas vējš.

Un spēlējos droši ar vārdiem līdz,

Tie nepieder man, un sirdī kvēl spīts.

Šodien es tāds, bet rīt savādāks,

Tavā priekšā man apmulst prāts.

Un tā atkal sākas šis stāsts

Par to, kā kāds kļūst pamanāms,

Kad no klūdām viens tiek glābts,

Bet cits atkal tiek sadragāts.

Mēs nepiederam kā dzīslas nevienam –

Elpojam, dzīvojam, mīlam un skrienam.

Pavedienu pa pavedienam

Likteņa kamolā mezglā sienam.

Tu nepiederi man, es neesmu tev –

Bet vēlamies otru paturēt sev.

Jo pārtiekam viens no otra ik dienu,

Sajūtot tīkamo pieskārienu.

Es nevaru tev piederēt,

Tik klusi viens otram aizslīdēt garām.

Neļauties pazust putenī, salā

Sajust viens otru –

Nekas vēl nav galā.

Krītošā sniegā ejot

Krītoša sniega, lietus velvēs

Cerību, ilgu un gaviļu krelles.

Lūgumi, pārmetumi, atzīšanās... it viss

Laternu gaismās atdzimis.

Paralēlās dimensijās tu un es

Katrs savā ielas pusē.

Ierasto ritmu un gaismu spēlēs -

Iejaukti tenku un jaunumu strēlēs.

Skan ģitāras sērīgā dziesma klusa

Bastejkalna piekājē tilta pusē.

Un uguns laternu spuldzēs kvēls,

Kanāla ūdeņos atmirdz to tēls.

Pulsē Rīga vakara jundā

Zvanu skaņās jaunā stundā.

Soli pa solim uz priekšu dzīta

Pie horizonta mums tikšanās pierakstīta.

Es izeju sniegā

Es izeju sniegā -

Zābaki atceras

Iemīto taku.

Arī tu

Pretī man nāc,

Saltajā saulē

Ierasto skatu.

Avīžu kioskā

Atstātie lati,

Transporta pieturā

Izsalkušo putnu skati.

Drūpošas maizes

Kritienā lēnā

Paliekam abi

Blakus stāvošo

Ļaužu ēnā.

Un raibie pēdu raksti

Gaistošās sarmas dzīti

Mīņādamies krājas,

Siltā jakā dvēsele

Ar spalgoni sarunājas.

Un tad jau viņš nāk,

Aicinādams iekāpt.

Mēs aptveram

Plašo telpu

Kustības dimensijā.

Paralēlēlo plakņu

Neizdibināmās vertikālēs

Aiztraucas trolejbuss

Centra tālēs.

Un klusībā dvēsele

Traucas tam līdz.

Leduspuķu raksti

Siltajā dvašā

Izgaist tik viegli

Kā pienenes rasā,

Attēlojot rūtīs

Krūtīs kvēlojošo dziesmu,

Ar sparu

Pār namu jumtiem

Aiznesot mūsu

Neatlaidības liesmu.

Atkušņa peripētijas

Es šaubos vai šodien asais vējš

Spēj aiztraukt sniegpārslu satrauktās asaras.

Un paliek prātā atmiņas no vasaras,

Kad koku ēnās vizuļoja saule.

Soli pa solim iet atkusnim līdz,

Satraukti putni visapkārt klejo.

Nogurums atblāv tavā sejā,

Kad šlakstošās peļķēs abi ejam.

Pelēkā rītā pilsēta mostas,

Ko darīt šodien, kā vienmēr, ir daudz.

Tik sirdī kvēlo savādas domas –

Paveikt to, kas vēl neatļauts.