Virpuļodams sniegs krīt
Pār Rīgas Doma zelmenim.
Tuvu, tālu var saklausīt
Dzīvības plešošo auru.
Katra pārsla gar vitrāžām slīd,
Klusi nopūšas altāris.
Cerībā dziesmu saklausīt
Saule iespīd viducī.
Tu devies gar Domu
Klusiem soļiem
Tumšā naktī –
Cerībā mani satikt.
Un tu zināji,
Ka durvis būs vaļā.
Vējš skaitīja vakara lūgšanu...
Tāpēc Tu atturējies ļaut balsī skaļā
Atbalsoties velvēs
Visai tai emociju būšanai
Lai gūtu baudījumu sev vēl,
Un ļāvies pārdomām savā vaļā.
Tikai vējš un durvju čīkstoņa –
Pat ne putenis un logu čerkstoņa.
Noslēpumainais klusums,
Kas plūst no ērģeļu stabuļu elpām –
Tu un es šai dievišķīgajā telpā
Saplūstam ar vitrāžām
Vienā gaismā
Un elpojam vienā elpā,
Ļaujot pārvērst dvēseli zeltā,
Atbrīvojot no grēku mūra celtā.
Tik klusiem soļiem caur eju doties,
Solu atzveltnēm neskaroties.
Tik roku rokā saņemt
Un traukt pa laternu apgaismoto
Doma laukumu kā trasi līkumoto..
Un apgaroju...
Brāzmains sniegputenis nakts laikā –
Es mīlu krītošo sniegu!
Jo lūdz visapkārt snaudošā mierā –
Ticība tam, ko mēs daram, ikvienam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru