Tēvzeme

Vārds „Tēvzeme” uz lūpām,

Izcīnīts cīņā grūtā.

Gudrība un dzīves kvēle

Šai neatlaidīgajā spēlē.

Kā Lāčplēsis triec Kangaru putās,

Jaunu dzīves posmu ceļ.

Ar neatlaidību, kvēlās jūtās

Laukakmeni kalnā veļ.

Atplaukst pilsēta, veidojas valsts.

Iecelts pirmais prezidents stalts.

Ļaužu  vīzijās darba balsts,

Atļauties to, kas bij neatļauts.

„Jānis Čakste”, vārds uz lūpām,

Attīstot valsts vīziju grūto.

Saglabāts tas, kas gadsimtiem celts,

Būvēts no jauna, atmirdz kā zelts.

Rūpniecības un kultūras glāsts,

Latvijas vārds kļūst pamanāms.

„Eksportprece” vārds uz lūpām,

Izcīnīts attīstībā grūtā.

Un tad atkal viss bij ņemts,

Tāds liktenis mazai valstiņai lemts.

Bet „neatkarība”  bij’ vārds uz lūpām

Izcīnīts apņēmībā un spītā.

Var atņemt brīvību, iegūto graut,

To, kas mīt sirdī, to nesalauzt.

Kas celts tiek ar viltu, nemīlams šķiet,

Ilgs nav tā mūžs, viss šķīst un grūst.

Vārds „Tēvzeme” uz lūpām –

Godāt, cienīt, slavēt, celt.

To neizlaist no rokām,

Tad darba tikums nebūs velts.

Senās pils valdzinājums

Ballē senajā pilī

Sajaucas soļi un stili.

Ļaujamies baudīt deju –

Kvēlo epopeju.

Gar acīm aizrit laiki -

Notikumi, gadalaiki.

Kopā savijas pirksti

Viegli gaisīgā dzirkstī.

Skan mūzikas senā aura,

Aizvijas velvēm cauri.

Pa parka ceļiem plūst

Greznums, kas neizzūd.

Deja deju sāk vīt,

Tērpu šlepes krīt.

Kļūsti kā hercogs pats,

Valdonīgs, kam skats.

Griežos bez apstājas

Šais gadsimtu griežos

Tavas acis Jūsmo līdz.

Abu sirdīs mīt neatlaidīgs spīts.

Un pilsētas dzīles kā  laternas spīd,

Tu labprāt dodies man šovakar līdz.

Baroka tēli vakarkrēslā slīd

Pāri Lielupes tiltam mūs pavadīt .

Labrīt! Šalc lapotnēs vējš,

Ūdens tērcītēs atbalsot spējš.

Šo neaizmirstamo mirkļu dēļ

Pagātnes-tagadnes savedējs.

Tā skanīgā dzīsla jeb Noriņas balss

Senatnīga atbalss veido tēlu,

Pār laukumu met saule ēnu cēlu.

Plūst ļaudis no rīta, vakarā vēlu,

Redz acu priekšā šo brīnišķo tēlu.

Ēku mūros un parku stūros

Skanīgās dziesmās uzzied rīts.

Mēmā debesī, ķiršu lietū

Viss nāk un aiziet tālumā līdz.

Par pēdējo lapu rudacīte

Muļķa gurķi centrāltirgū

Nopirkusi, runā ar kaijām,

Nekaļ gredzenā šūpuļdziesmu.

Uzjundījusi dzirksti un liesmu

No sirds uz dziesmu,

Mīt viņa ikvienā lapā un dzīslā,

Atceras Jelgavā, Liepājā, Rīgā.

Pāri Lielupes ūdeņiem (Veltījums Jelgavai)

4 dzejoļu cikls kā veltījums Jelgavai un tās iedzīvotājiem.

Saturs:

1. Pāri Lielupes ūdeņiem;

2. Tā skanīgā dzīsla jeb Noriņas balss;

3. Senās pils valdzinājums;

4. Tēvzeme.

Lielupes ūdeņos

Pilsētas atspulgi –

Ēku stāvi

Un tilts tai pāri.

Ikdienas vīzijas,

Soļu ritmi

Soli pa solim

Ceļ augšup tornī.

Tur zvanā slēpjas

Senatnes balss –

Pilsētas tēlu

Veidotājs, balsts.

Ataust atmiņā

Hercogu laiks,

Staltu ēnu

Met Bīrona vaigs.

Lāčplēša tēls,

Baznīcu kvēls,

Alunāns, Rainis,

Čakste Jānis.

Pilsētas aura

Gadsimtiem cauri.

Kara posts

Un Noriņai gods.

Pilsētas tēls

Uzposts cēls.

Par Lielupei mirdz

Cēlu ļaužu sirds.