Aizlūgums (Veltījums Maxima traģēdijā bojāgājušajiem un citiem, kas zaudējuši tuvos cilvēkus)

Aizlūgt tik vien ābeļu zaļajās lapotnēs

Viegli gaisīgu smaidu

Un piepildīt pagalmu raibu

Tīkamu atmiņu, gaidu.

Mīlu es to, kas ir bijis-

Kur acis kavējās ilgi,

Kur roka kā aizskartās ilgas

Glāsta bērnības smilgas.

Tik vārds atmiņā un glāsts,

Garš ir mans stāsts.

Cik reižu nav iets un nākts.

Atkal tiek saviņģots prāts.

Cik reižu nav lūgts un gūts –

Katrs jauns iesākums grūts.

Sirdstrīsošā rūts

Ģimenes tuvums.

Aizlūgt par tiem-

Ģimenē tuvajiem,

Neaizmirstajiem sirdspukstiem,

Izjustajiem kopbrīžiem,

Kad neapjaušot notikumiem

Priekšā nesteidzamies,

Tik saprotamies,

Ikdienā ietverdamies.

Dus Dieva mierā

Dvēsele dzīvo,

Atbalsu stīgas

Vārdplūsmā plīvo.

Nezūd ne mirkli

Atvasaras dzirkstis.

Mīļcilvēku tuvums

Atvērtās sirdīs.

Svētki

Saules pielijušajā sejā

Atblāzmojas mirdzošais

Saviļņojums saltajā vakarvējā.

Šovakar man tāda spēja -

Brīnumsavedēja.

Ir nolemts aizskart tavus plecus

Un čukstēt gaidītos vārdus.

Tu, aizdzinusi prom

Aizgājušo gadu sārmus,

Padari mani atraisītu, rāmu.

Iedegas gunis namu logos gaiši.

Ielās klīst cerību un piepildījuma sapņi.

Lāpu liesmas un salūta zalves gaisā -

Tu – mana mīļotā, mana skaistā -

Mana vienmēr sirdī esošā Latvija.