Aizejošā vasara jeb rudens mākoņos

Kokiem zelts jau matos

Un savāds klusums dabasskatos.

Putnu spārnu švīksti

Vienotā ritma plandās

Aizzib tālumā -

Atstājot vēja šalkās

Aizejošās vasaras alkas.

Asteru ziedu stīgās

Saulstaru palaidnības.

Mūsu neprātības

Vienotā sajūtu vilnī

Uzplaiksnī zālē.

Virmo horizontālē

Nopļautās zāles svaigums.

Vēl mirklis gaistošas vasaras

Un krītošas prieka asaras

Dzeltenās bērzu lapās,

Parka iemītās takās

Un Cieceres ezera viļņos

Sārtu villaini plecos

Mākoņos rotājas rudens.

Saulrieta Tēli

Cēsu parka dižajos kokos

Paslēpes ar lapām spēlē

Žilbinot tik jautrā spēlē

Rietošās saules spožie stari.

Vecās pils drupu mūros

Mūs abus apņem senatnes ēnas.

Klusas nopūtas šalcošā vējā

Izrādi spēlē nopietnām sejām.

Čaboši soļi putekļu rindās

Un acu priekšā iznirst tēli.

Kāpj tie senatnes augstos torņos,

Dedz sveces torņu augšējos logos.

Dīķa ūdens lāsīšu ritmos

starp gulbju pāri un ūdensrozēm

Uz parka soliņiem pūtina kājas

Ļaudis, uz mirkli ierastais stājas.

Un saulrieta tēli izplēn mākoņos,

Sārtās debesis kā vīns dzirkstī.

Noreibstam abi šai senatnes pirtī,

Cieši sakļaujas roku pirksti.

Pēdējie saulstari horizontā bālē,

Tik šai dabas katedrālē

Ceļas un aizplūst ļaužu ēnas,

To kustības cēli graciozi lēnas.

Un klīstam tām līdz neapmulstot

Balsu ņurdoņu labirintā,

Kur jautrā sportiskā sajūtu sprintā

Dvēsele krāšņus romānus raksta.