Jau rudens
krāsojas asteru ziedos
Un nedaudz
skarbuma vārdos viedos.
Laiks tavu
ieciklēšanos piedod,
Jo nebaidies
tu sevi ziedot.
Un traucies
kvēlošām domām caur rītu
Ar skatienu
striktu un gandarītu.
Kā krītošas
ziedlapas apņēmības, spīti,
Tavi plānotie
darbi apdarīti.
Tik
nesatricināmais miers,
Kārtējais
dzīves izrāviens,
Tavu pirkstu
stingrais pieskāriens
Atšķetina
pavedienus.
Noteiktības
un būtības krājas,
Viss liekais
tik smej un vizinājas.
Ikdienas
tramvajā ērti brauc,
Lai, - tu
izvairies un kājām trauc.
Lai jau citi
čalo un bļauj,
Kas būt
atšķirīgam tev neatļauj?
Viss, ko tu
apjūsmo un skauj,
Veidot labāku
dzīvi tev ļauj.
Kā viļņu
krāces tavi mērķi slej kāpnes,
Cits pa tām
jau tā neuzkāps.
Nevar zināt,
kurš mānīs un krāps,
Uz satikšanos
neatnāks.
Tāds jau ir
latvieša slēptākais spēks,
Kas iegūts
ērkšķainā ceļā caur retām.
Cik kurpēm
jābūt nodeldētām,
Vērtības
meklējot, lai neiekrītam uz lēto.
Šo sadzīves
ķīmiju sabalansēt,
Ar prātu
izmērīt un svērt,
Ar
precizitāti katlā bērt,
Tik tā mums
dzīvot būs ērti.
