Starp rozēm kā vienmēr vilinoša tu,
Izbaudi vasaras skanējumu.
Apburoša smarža visapkārt mīt,
Mūsu siržu puksti kā lāses krīt.
Putnu balsīs pelēkie rīti,
Zaļā košuma svaigumā tīti.
Un savu kaistošo dvēselīti
Palaid pa vējam lidojumā līdzi.
Līdz ar lietu tu celies un krīti,
Dari visu, kā vēlies, lai glīti.
Tuvu un tālu izkaisīti
Kvēlākie sapņi, apņemšanās, spīti.
Tā jau tas notiek, kad sirdī silti,
Tavi pieskārieni mīksti kā milti.
Put aizvainojumi un nebūtībā gaist,
Paliek tikai mirklis skaists.
Un atveras ziedi kā tavas acis,
Kurām vienmēr ir ko sacīt.
Nevajag uz rītdienu atlikt,
To, kas abiem mums varētu patikt.
Kā roze ik mirkli nesatricināma tu,
Bet trausla, lai viegli mēs lidotu.
Šai pārmaiņu vējā lejup trauktu,
Līdz uzbangotā sirds atkal augšup
sauktu.
Ja
laiks šai mirklī izpausties ļautu,
Uzburtu ainu ne melnu, ne baltu.
Lai būtu vienmēr visam pa vidu,
Starp šo es varu un to es gribu.
Gar rozēm ejot, kā ierasts, zini -
Lāses kritīs, ja iekustini.
Tā atļauj iekustināt dzīvi,
Notici sev, dari, ko mīli.
