Uz apspīdētajiem celiņiem
Paliek iemītās pēdas.
Kā senatnīgas laternas,
Kā dziļas rievas un rētas.
Tepat, kur ceļš ved augšup,
Un otrpus, kur lejup trauc,
Pēdas mūs visus vilina,
Maldina – līdzi sauc.
Tas neizprotamais vakarvējš
Pār pilsētu mākoņos brauc.
Sniegu pa gaisu putina,
Iemītās pēdas jauc.
Nokaisīts, drošs un putojošs,
Līdz horizontam aicinošs.
Ja spīdīgi balts, slīdinošs,
Šis ceļš kļūst reizēm kaitinošs.
Šaubīgos ledus kankāļos
Kā virāžās ved pēdu trase.
Auto riepu iemītie raksti,
Vakara gaismās tik neparasti.
Gājēju pāreju horizontālēs
Satiekas pēdas, krustojas,
Kļūst steidzīgas un kvēlas,
Tad atkal šķiras un dodas kur vēlas.
Līdz neizprotamais vakarvējš
Atkal pēdas jauc.
No rietumiem uz austrumiem
Pār pilsētu projām trauc.
